Rudens..

Migla aiz loga padara vakaru tādu padrūmu. Tumšs un drēgns, prasās atkal pēc kāda karsta padzēriena. Virtuvē vārās soļanka.. :)
Rudeņos mēdz smelgt sirds, pavisam konkrēti - pēc aizgājušajiem.. Viss liekas tik pazīstams un tuvs, domas un apziņa atgriežas pie smilšu pulksteņa izjūtas.. Skaidri saproti, ka nav jēgas nodarboties ar muļķībām. Velti tērētais laiks var tikt dārgi atprasīts. Pavisam drīz pazudīs zeltainais krāšņums un ziema klauvēs pie durvīm.. Vēl mēģinu noķert kādu krāsainu bildi, jo es mīlu šo zeltaino lapkriti - vairāk par citiem gadalaikiem.
Ir pagājis nu jau mazliet vairāk, kā mēnesis, kopš manas skaistās laulību dienas. Viss mūsu attiecībās ir palicis daudz mierpilnāks, dziļāks un skaistāks. :) Es vairs neesmu nekāda draudzene, kas man vienmēr licies absurds termins.. Mēs esam viens vesels, BET abi. Un, ja man kāds jautās, vai kaut kas ir mainījies - es atbildēšu, ka NOTEIKTI!!! :)

Jā, un korālis #401 tika reabilitēts.. tas skanēja/ tika dziedāts arī mūsu laulību ceremonijā, ne tikai vecmāmiņas bērēs. ;) Ved mani, Dievs! :)

Šoruden visu gribas košu un ehht-īgu, brīvu laiku un radošas lietas.. Darboties un ģenerēt idejas. ;)
Bet varu arī strādāt, ja vajag. Un mācīties jaunas lietas, atkal un atkal..
Citādi - man VISS ir, man neko nevajag..! ;)

Negaisi un gaileņu laiks! :)

Nu jau kāds mēnesis, kopš atkal esmu tikusi pie jauna velosipēda! :))
Protams, par to vēl jāatmaksā kredīts, taču tas mani neuztrauc. BEIDZOT es atkal esmu "zirgā"! :)
Tas ir foršs sportiski - ekonomisks veids, kā braukt uz darbu un atpakaļ, kā arī brīvdienās izlaist kādu riņķīti līdz tuvējām gaileņu vietām. Tā nu vakar uz labu laimi biju aizbraukusi un salasīju krietnu porciju šo garšīgo sēņu. Gribēju braukt arī šodien, taču uznāca pērkona negaiss, un man savus plānus bija jāatceļ.
Laikam, lai nesagribētu par daudz..  :)
Jāgaida brīvdienas, kad atkal tikšu līdz mežam, jo ir plāns uzcept uz savu vārda dienu melleņu / meža zemeņu kūku..
Nezinu, vai tas ir skopums, vai vienkārši ekonomija, bet es nemaksāšu naudu par lietām, kuras varu dabūt gatava pati. Ne tagad vairs, kad cenas visam ir kāpušas, bet algas joprojām "krīzes" līmenī. Man pēc iespējas vairāk ir jāprot un katra laba lieta no dabas jāpaņem. Turklāt pastaiga mežā - tā ir lieliska atpūta ikdienas rutīnas nogurdinātām smadzenēm. Es pateicos Dievam par visu, ko Viņš man Šodien dod.
Nāks rītdiena, un man tiks dots tik, cik man rītu būs vajadzīgs. Alelujā!

Ievziedu aukstums. 2012

Ir auksti. Zied ievas, un viss ar katru minūti kļūst zaļāks..
Tas zaļums iedvesmo un dod jaunu cerību, ka dzīve turpinās. Joprojām es sēroju par aizgājušajiem, un man ir žēl, ka viņi nepiedzīvo šo pavasari kopā ar mani. Taču es nezinu, ko viņi redz, un vai viņi mūs apciemo.. Vai viņi ir tālu prom, vai ik pa laikam tepat mums līdzās..? Un varbūt viņiem ir jauns, vēl krāšņāks pavasaris..?
Man skaudri sāp, jo man pietrūkst viņu. Sirds asiņo, kad par to domāju, kaut arī pagājis laiks.
Tā ir daļa manas pasaules, kas ir aizgājusi kopā ar viņiem, maniem vecvecākiem.
Es nekad neatgriezīšos tajā Vecāķu mājā - vietā, kur pagāja mana bērnība. Tā māja sen ir nodegusi, un tas, kas tai vietā tiks uzcelts, būs jau cits stāsts, citiem cilvēkiem.
Mans ikdienas darbs saistīts ar dārzu, dažādiem augiem, cilvēkiem un viņu vēlmju izzināšanu. Tas, savukārt, saistīts ar dažādu vīziju skicēm. Ir interesanti un radoši - man patīk! :)
Interesanti, ko cilvēks "redz", skatoties uz mazo ķirša kociņu, ko vēlas iestādīt savā dārzā.
Viņš droši vien iedomājas vietu, kur kociņu stādīs, ar gara acīm redz, kā ķirsis ziedēs, kā nesīs augļus..
Kā viņš kopā ar savas sirds cilvēku priecāsies par putniem, kas ziemas rītos nolaižas koka zaros, un, kā viņa mazbērni vasarā ēdīs pirmās ienākošās ogas.. To stāstu ir daudz, un katrs cilvēks nāk ar ko savu un īpašu. Kādam ir tikai viena puķe uz palodzes, citam - vairāki hektāri, kas pamazām tiek veidoti par parku..
Tas ir svētīgs darbs, laikam par pierādījumu, ka vēl eksistē cilvēcība. "Tirgus placī", kur parasti tai vietas nav.
Kur eksistē vien katra paša apsvērumi un knauzerēšanās, dažādas viltības, skopums un aprēķins, kur patiesībā nekam nav īstas vērtības - tā ir tikpat nepastāvīga, kā nauda cilvēka makā.. Un man ir jāveido piedāvājums - tikpat cilvēcīgs, katram individuāli piemeklēts. Jo ķirsis grib augt un dzīvot, un tad cilvēks atnāks atkal.. :)
Krāju pieredzi. To, ko man dos šis darbs, neatsvērs nekas no iepriekš pieredzētā.
Un tā ir Mīlestība cilvēku acīs - kad viņi ar sirdi redz....! :))

Lietus sezona

un miegainas dienas.. Viss pelēks un milzīgs slinkums jebko darīt.
Prieks vien par to, ka lietus zemei tik ļoti ir noderīgs..
Nepaspēsim atjēgties, un viss būs sazaļojis tik zaļš, ka acis žilbst! :)

Sniegam kūstot,

atklājas pavisam nejauki skati. Visu gadu cilvēki (vai varbūt vienkārši urlas) ir metuši dažādas drazas - kur ērtāk,  kur pagadās. Nāks aprīlis, un citi cilvēki ar skaļiem saukļiem aicinās piedalīties Lielajā sakopšanas talkā..
Skumjākais ir pats fakts, ka cilvēki met zemē! Jo atkritumu vākšana pavasara talkās, bieži vien tāds PR pasākums vien ir - tā teikt, redz, cik es labs un apzinīgs, sakopju citu piemēsloto mežu. Vai vienkārši "šodien nometu - Lielajā talkā savākšu" domāšana. "Neesmu tak vainīgs, ka te tuvumā nav nevienas miskastes - ko man to izēsto [čipsu paku] visur līdzi nēsāt..?" utt., utjp.
Un, spriežot, pēc izmētāto drazu apjoma visapkārt, ģimenēs par to runāts netiek vispār. Skolās? - Varbūt reizi gadā, ap minēto pavasara talkas laiku. Un kas gan tas skolotājs tāds, lai viņā vispār klausītos..? Un, ko gan, ja papucītis pa vilciena logu izmet izdzertā dzēriena bundžu..? Kultūras līmenis plok, un cilvēkiem ir vienalga..

Kafijas 1,2,3..

vai pat vairāk - nespētu manī atmodināt iedvesmu kaut ko darīt.. Pat ne gribēt kaut ko.
Izgāju ārā - nu šodien, šie laika apstākļi ir par traku!! Tā jau var depresijā iedzīvoties, lai neteiktu vairāk.
Tādas ir februāra beigas un marts katru gadu. Neciešu šos lietaini sniegainos laika apstākļus, kad visapkārt ir vieni vienīgi sniegūdeņi, krēsla un bezgalīgas peļķes.
Nudien, gribu pavasari, sauli debesīs un sausu zemi zem kājām.
Šodien ir bailes, ka tāds nekad nepienāks...

#401.

Nu tas ir beidzies. Viņa sagaidīja skaistu, baltu ziemu un aizgāja.
Nezinu gan, vai mana vecmāmiņa savā mūžā varētu iedomāties, ka mācītājs, viens ražena auguma vīrs, pie viņas kapa dziedās. "Ved mani, Dievs" jeb 401. dziesmu no korāļu grāmatas, skaistajā Jana Sibeliusa melodijā.
Saule spīdēja zilajās debesīs un man šķita, viņa noraugās uz mums un smaida.
"Atpūta ir viena darba nomaiņa ar kādu citu" - tā viņa mēdza teikt.
 Grūtais mūžs nu ir noslēdzies - lai atdusas Dieva mierā.

Ir šampanietis, ir ballīte! :)

Šodien tātad aprit veseli trīs gadi kopš tā liktenīgā pasākuma..
Un mēs esam kopā, un mums ir nākotnes plāni....! ;)
Protams, šobrīd vispār nekas nav ne skaidrs, ne zināms.
Šis gads ir iesācies visnotaļ "interesanti", lai neteiktu vairāk.
Var teikt, ka man nav darba. Ka es meklēju jaunu darbu.
Ka es nemeklēju jebkuru darbu, lai tikai būtu darbs..
Bet tas - tā.
Šonakt jāizguļas un tad - jānosvin!