Ehh.. :)

Ehh.. Nesen, kādā karstā dienā, pastaigājoties ar savu 8 mēnešus jauno meitiņu, iegriezos Ogres lielveikalā "Top", lai nopirktu saldējumu. Veikals patukšs, kases noslogotas normas robežās, tomēr pamanījās "izcelties" kāds stiprā dzimuma pārstāvis... Tik vien, kā divi saldējumi man rokās un nostājos ar sava bērna ratiem nelielās rindas galā. Pēkšņi tuvumā nāca vēl kāda kasiere un aicināja mani nākt uz blakus kasi, kuru viņa tūliņ atvēršot. Es, protams, devos tās kases virzienā, bet vīrietis no blakus rindas nekavējoties centās apskriet apkārt mana bērna ratiem, lai nonāktu pie jaunatvērtās kases pirmais. (...) Tas skats bija diezgan smieklīgs un tomēr - ne pozitīvā nozīmē smieklīgs..
Kasiere viņam uzsmaidīja, sakot: "Nu palaižam tomēr bērniņu...!"
Tā nu tiku ātri vien laukā no veikala, pirms vēl saldējumi bija sākuši kust, tomēr pārņēma tāda jocīga sajūta. Kas notiek ar cilvēkiem..?
Varu droši apgalvot, ka neesmu no tām, kas veikalos ilgstoši tūļājas, aizsprosto ar ratiņiem ejas, vai arī ikdienišķās pastaigas ar bērnu pārvērš par veikalu ķemmēšanu. Ja ieejam veikalā ar bērnu, cenšos pēc iespējas ātrāk paņemt visu vajadzīgo un - ārā. Jo vazāšanās pa veikaliem ir pretrunā ar bērna interesēm un vajadzībām.
Par minētā vīrieša pieklājības standartiem, rīcības iemesliem neņemos spriest. Katram sava vajadzība tā tuvākā un svarīgākā - iespējams, viņš tanī brīdī steidzās vai domāja par savu bērnu, kurš, iespējams, bija atstāts mašīnā... Tomēr tas bija vienkārši TIZLI.
Ehh, vīrieši, saņematies! Saņematies gan. Lai vismaz neradītu sabiedrībā neglītu, viegli vispārināmu iespaidu un nediskreditētu tos, kuri prot uzvesties. ;)
Paldies jaukajai, saprotošajai kasierei! :)

23. novembris. Joprojām 2014. :)

Tagad tā vienmēr būs svētku diena - manas meitiņas dzimšanas diena! :)
Gaisma šai tumšajā laikā. Jauna dzīvība, kad apkārt viss ierušinājies ziemas miegā. Šonakt apritēs jau divas nedēļas kopš viņas piedzimšanas brīža - laiks skrien neaptverami ātri. Bet mazais jaukumiņš jau saldi čuč savā gultiņā. Viss ir sakārtojies savā labākajā veidā, tagad tikai kopīgi augt, lolot un sargāt visiem, katram vienam otru. Lūk, tā ir patiesa laime! :)

Retrospektīvi par 2014.. PIRMS. ;)

Lai gan gads vēl nav beidzies, un būs noteikti vēl, ko teikt, rakstu tagad, jo šis gads nav tāds, kā iepriekšējie. Kā neviens no iepriekšējiem. :)

Daudz vairs nav palicis, un būšu sagaidījusi mazo brīnumiņu - sen gaidīto bērniņu! :))
Šī gada sākumā vēl nenojautu, ka beidzot mana lūgšana tiks uzklausīta un piepildīta. Bieži šķiet, ka Dievam, attiecībā uz mūsu sadzīvi, ir pašam savi plāni, un tie ne vienmēr tiek pakārtoti cilvēku vēlmju sarakstam. :) Taču šoreiz to lūdzu arī sava mīļotā vīra dēļ - mēs abi jau labu laiku ilgojāmies pēc mūsu kopīga bērniņa. Un, jā - nekad nevajag šaubīties - Dievs uzklausa visas mūsu lūgšanas, taču atbild pēc mūsu sagatavotības atbildes saņemšanai. Tikai tad, kad beidzot pilnībā uz Viņu paļaujamies. Tikai tad, kad paši saprotam, ko lūdzam.

Un tātad - šis gads iesākās, kā parasti. Ar neko īpašu - kā jau visi Jaunie gadi, ar līdz banalitātei nodeldētiem laimes [un pārējiem] vēlējumiem, visbeidzot ar pēcsvētku iešūpošanos ierastajā dzīves ritmā.
Janvāris. Ātri satumstošas dienas, kailsals un darbā ikdienas rutīna. Ziema, kā jau ziema, tikai šogad tāda drūma - bez sniega. Šalles, cimdi, tuntulēšanās, karsta tēja, reizēm mēs abi - pa čarkai un gulēt. Laiks apnicīgs - jāgaida pavasaris. ;)
Februāris ne ar ko daudz neatšķīrās no janvāra. Tikai pamazām jau palika drusku gaišāks, dienas garākas un izdīga klusa cerība par pavasari. Par kapeiku tuvāk, tā teikt. Un te nu, mums nenojaušot, Dievs uzsāka savu plānu.. ;)
Martā jau lūdzu par šo - likās, ka Dievu ir jāizaicina. Gluži, kā bērnībā, jācērt kāju pie grīdas un jākliedz: Es gribu un tagad! Dievs, dod! Mēs taču nezinājām, ka jau ir iedots. :) Apmeklēju ārstu un dabūju nosūtījumu ultrasonogrāfijai, tā teikt - drošs paliek nedrošs, kaut kas jādara lietas labā.
Un aprīļa sākumā, aizbraucot uz Rīgu, mums paziņoja - 7. nedēļas jau! :))

Tā dienas un nedēļas gāja, gluži, kā virpulī - vairs jau to nevar atcerēties. Atnāca ilgi gaidītais pavasaris - ar sauli, putnu dziesmām, visādām jubilejām, smaržojoši ziedošām ābelēm laukos, ar apziņu, ka beidzot viss ir tā savādāk. Arī vasara pagāja ātri, kaut bija ļoti grūti izturēt to +30 grādu karstuma periodu, īpaši jau darbā. Brīvdienās braukāju ar riteni, saprāta robežās "ķēru saulīti" un D vitamīnu. Lutināju sevi, kā nekad agrāk, un jāsaka paldies par lutināšanu arī vīram. :)

Pamazām pienāca rudens - mans mīļākais gada laiks, kad mīlu nodoties nesteidzīgām pārdomām, pastaigām dabā un pašizziņai. Tiku atvaļinājumā jau no augusta un joprojām baudu savu brīvību. Tikai nu jau ir daudz interesantāk - nav vienmēr viegli, tomēr - tā jau ir komunikācija! ;) Sēžam un klausāmies skaistu mūziku, pa reizei darinu rotas, graužu ābolus un visi gatavojamies Lielajam Notikumam.
Tagad ir oktobra beigas. Lielākā daļa krāsaino lapu ir nobirušas un gājputni aizlidojuši. Koki ber lapas sev uz saknēm - solās būt barga ziema. Vēl mazliet ir jāpagaida. Vēl jāpaciešas mums abām ar mazo Pekausīti. :) Drīz būs novembris - laiks, kas daudziem riebjas un uzdzen depresiju. Bet - tikai ne man! Novembris man vienmēr bijis īpašs - ar savu smaržu, sīkajām lietus lāsītēm sejā, miglas vāliem un sarkanajiem rietošās saules stariem vakaros.. Ar maziem svētkiem pie siltas tējas krūzes, ar valsts svētkiem (...), lai ko nu mums katram vispār tie nozīmētu..
Es ceru, ka drīz manā ģimenē būs vēl vieni svētki. Un tad jau es rakstīšu atkal! ;)

1.janvāris, jeb pārdomas par Jauno laika nogriezni! :)

Nu, neslēpšu - šī ir mana visnemīļākā diena gadā. Man nepatīk šī pustumsa visas dienas garumā, klusums un "izmirušās" ielas, miegainība un īsti nevarēšana saprast, ko vispār šai dienā iesākt. Slima sajūta, kā parasti, gaidot, kad atsāksies darba dienas un viss ieies atpakaļ ierastajā ritmā.
Manu ikgadējo 1. janvāra negarastāvokli lieliski papildina saaukstēšanās, jo esmu palikusi bez balss. Nu labi, nav jau arī jārunā - vēl priekšā vesels jauna "laika nogrieznis", gan paspēšu izrunāties.. ;)
Vēl vakar viss bija savādāk. Vecgada vakars vienmēr ir piepildīts ar kādām mistiskām gaidām, salūta zalvēm, citrusaugļiem, rotātām eglēm, šampanieti un rozā cerībām, ka Jaunais gads būs labāks, veiksmīgāks utt.
Kam nu tas aktuāli, tam šoreiz svētki par Latvijas pievienošanos Eirozonai. Bet ievērojamai tautas daļai izdzīvošanas šovs turpinās. Patiesībā šis ir gada vistumšākais laiks. Ļoti lielai daļai cilvēku klājas daudz sliktāk, kā man.. Grēks sūdzēties. :) Veiksme un ass prāts gan būs nepieciešami, lai padarītu kaut cik interesantu un dzīvojamu laika nogriezni līdz nākamajai gadu mijai. Lai būtu vērts atskatīties uz paveikto un vismaz kaut ko labu atcerēties. ;)

Pavasaris.

Ziema pārziemota. Šalle uzadīta. Strauji, ar trakiem paliem, košiem krokusiem un gājputnu atgriešanos, ir pienācis pavasaris. Atkal jauna velosezona uz azarts paspēt pirms lietus.. :) Atkal miegainība un laiskošanās pavasara saulītē, šašliks nacionālais..
Mūžīgā vēlēšanās iegūt laiku. Tomēr laikam jau vairāk - iegūt gudrību, kā pārvaldīt laiku. Aizmirst par steigu un atļauties izbaudīt. Šķiet, to var tikai aizbraucot projām, uz laukiem.. Bet, Nē! Uzdevums šim pavasarim - laika menedžmenta apgūšana. Grāmatas izlasīšana. (Nu vismaz vienas). Jauna darba meklējumi, lai padarītu ikdienu krāsaināku, izjūtas asākas un neļautu rutīnai darīt savu. Neļaut apkārt valdošajai melu gaisotnei iegrauzties sevī un izšaubīt pamatus tam, kam es ticu!
Un galu galā, pats darbs (ne darbavieta). Bet katrs darbs, ko daru - kā meditācija. Kā ceļš ar galamērķi. Izmēģināšu. Man nav šajā ziņā, ko zaudēt. Zaudēt var tikai ilūzijas. Šobrīd man tādu nav daudz.

Rudens..

Migla aiz loga padara vakaru tādu padrūmu. Tumšs un drēgns, prasās atkal pēc kāda karsta padzēriena. Virtuvē vārās soļanka.. :)
Rudeņos mēdz smelgt sirds, pavisam konkrēti - pēc aizgājušajiem.. Viss liekas tik pazīstams un tuvs, domas un apziņa atgriežas pie smilšu pulksteņa izjūtas.. Skaidri saproti, ka nav jēgas nodarboties ar muļķībām. Velti tērētais laiks var tikt dārgi atprasīts. Pavisam drīz pazudīs zeltainais krāšņums un ziema klauvēs pie durvīm.. Vēl mēģinu noķert kādu krāsainu bildi, jo es mīlu šo zeltaino lapkriti - vairāk par citiem gadalaikiem.
Ir pagājis nu jau mazliet vairāk, kā mēnesis, kopš manas skaistās laulību dienas. Viss mūsu attiecībās ir palicis daudz mierpilnāks, dziļāks un skaistāks. :) Es vairs neesmu nekāda draudzene, kas man vienmēr licies absurds termins.. Mēs esam viens vesels, BET abi. Un, ja man kāds jautās, vai kaut kas ir mainījies - es atbildēšu, ka NOTEIKTI!!! :)

Jā, un korālis #401 tika reabilitēts.. tas skanēja/ tika dziedāts arī mūsu laulību ceremonijā, ne tikai vecmāmiņas bērēs. ;) Ved mani, Dievs! :)

Šoruden visu gribas košu un ehht-īgu, brīvu laiku un radošas lietas.. Darboties un ģenerēt idejas. ;)
Bet varu arī strādāt, ja vajag. Un mācīties jaunas lietas, atkal un atkal..
Citādi - man VISS ir, man neko nevajag..! ;)

Negaisi un gaileņu laiks! :)

Nu jau kāds mēnesis, kopš atkal esmu tikusi pie jauna velosipēda! :))
Protams, par to vēl jāatmaksā kredīts, taču tas mani neuztrauc. BEIDZOT es atkal esmu "zirgā"! :)
Tas ir foršs sportiski - ekonomisks veids, kā braukt uz darbu un atpakaļ, kā arī brīvdienās izlaist kādu riņķīti līdz tuvējām gaileņu vietām. Tā nu vakar uz labu laimi biju aizbraukusi un salasīju krietnu porciju šo garšīgo sēņu. Gribēju braukt arī šodien, taču uznāca pērkona negaiss, un man savus plānus bija jāatceļ.
Laikam, lai nesagribētu par daudz..  :)
Jāgaida brīvdienas, kad atkal tikšu līdz mežam, jo ir plāns uzcept uz savu vārda dienu melleņu / meža zemeņu kūku..
Nezinu, vai tas ir skopums, vai vienkārši ekonomija, bet es nemaksāšu naudu par lietām, kuras varu dabūt gatava pati. Ne tagad vairs, kad cenas visam ir kāpušas, bet algas joprojām "krīzes" līmenī. Man pēc iespējas vairāk ir jāprot un katra laba lieta no dabas jāpaņem. Turklāt pastaiga mežā - tā ir lieliska atpūta ikdienas rutīnas nogurdinātām smadzenēm. Es pateicos Dievam par visu, ko Viņš man Šodien dod.
Nāks rītdiena, un man tiks dots tik, cik man rītu būs vajadzīgs. Alelujā!