Ir auksti. Zied ievas, un viss ar katru minūti kļūst zaļāks..
Tas zaļums iedvesmo un dod jaunu cerību, ka dzīve turpinās. Joprojām es sēroju par aizgājušajiem, un man ir žēl, ka viņi nepiedzīvo šo pavasari kopā ar mani. Taču es nezinu, ko viņi redz, un vai viņi mūs apciemo.. Vai viņi ir tālu prom, vai ik pa laikam tepat mums līdzās..? Un varbūt viņiem ir jauns, vēl krāšņāks pavasaris..?
Man skaudri sāp, jo man pietrūkst viņu. Sirds asiņo, kad par to domāju, kaut arī pagājis laiks.
Tā ir daļa manas pasaules, kas ir aizgājusi kopā ar viņiem, maniem vecvecākiem.
Es nekad neatgriezīšos tajā Vecāķu mājā - vietā, kur pagāja mana bērnība. Tā māja sen ir nodegusi, un tas, kas tai vietā tiks uzcelts, būs jau cits stāsts, citiem cilvēkiem.
Mans ikdienas darbs saistīts ar dārzu, dažādiem augiem, cilvēkiem un viņu vēlmju izzināšanu. Tas, savukārt, saistīts ar dažādu vīziju skicēm. Ir interesanti un radoši - man patīk! :)
Interesanti, ko cilvēks "redz", skatoties uz mazo ķirša kociņu, ko vēlas iestādīt savā dārzā.
Viņš droši vien iedomājas vietu, kur kociņu stādīs, ar gara acīm redz, kā ķirsis ziedēs, kā nesīs augļus..
Kā viņš kopā ar savas sirds cilvēku priecāsies par putniem, kas ziemas rītos nolaižas koka zaros, un, kā viņa mazbērni vasarā ēdīs pirmās ienākošās ogas.. To stāstu ir daudz, un katrs cilvēks nāk ar ko savu un īpašu. Kādam ir tikai viena puķe uz palodzes, citam - vairāki hektāri, kas pamazām tiek veidoti par parku..
Tas ir svētīgs darbs, laikam par pierādījumu, ka vēl eksistē cilvēcība. "Tirgus placī", kur parasti tai vietas nav.
Kur eksistē vien katra paša apsvērumi un knauzerēšanās, dažādas viltības, skopums un aprēķins, kur patiesībā nekam nav īstas vērtības - tā ir tikpat nepastāvīga, kā nauda cilvēka makā.. Un man ir jāveido piedāvājums - tikpat cilvēcīgs, katram individuāli piemeklēts. Jo ķirsis grib augt un dzīvot, un tad cilvēks atnāks atkal.. :)
Krāju pieredzi. To, ko man dos šis darbs, neatsvērs nekas no iepriekš pieredzētā.
Un tā ir Mīlestība cilvēku acīs - kad viņi ar sirdi redz....! :))
