Lai gan gads vēl nav beidzies, un būs noteikti vēl, ko teikt, rakstu tagad, jo šis gads nav tāds, kā iepriekšējie. Kā neviens no iepriekšējiem. :)
Daudz vairs nav palicis, un būšu sagaidījusi mazo brīnumiņu - sen gaidīto bērniņu! :))
Šī gada sākumā vēl nenojautu, ka beidzot mana lūgšana tiks uzklausīta un piepildīta. Bieži šķiet, ka Dievam, attiecībā uz mūsu sadzīvi, ir pašam savi plāni, un tie ne vienmēr tiek pakārtoti cilvēku vēlmju sarakstam. :) Taču šoreiz to lūdzu arī sava mīļotā vīra dēļ - mēs abi jau labu laiku ilgojāmies pēc mūsu kopīga bērniņa. Un, jā - nekad nevajag šaubīties - Dievs uzklausa visas mūsu lūgšanas, taču atbild pēc mūsu sagatavotības atbildes saņemšanai. Tikai tad, kad beidzot pilnībā uz Viņu paļaujamies. Tikai tad, kad paši saprotam, ko lūdzam.
Un tātad - šis gads iesākās, kā parasti. Ar neko īpašu - kā jau visi Jaunie gadi, ar līdz banalitātei nodeldētiem laimes [un pārējiem] vēlējumiem, visbeidzot ar pēcsvētku iešūpošanos ierastajā dzīves ritmā.
Janvāris. Ātri satumstošas dienas, kailsals un darbā ikdienas rutīna. Ziema, kā jau ziema, tikai šogad tāda drūma - bez sniega. Šalles, cimdi, tuntulēšanās, karsta tēja, reizēm mēs abi - pa čarkai un gulēt. Laiks apnicīgs - jāgaida pavasaris. ;)
Februāris ne ar ko daudz neatšķīrās no janvāra. Tikai pamazām jau palika drusku gaišāks, dienas garākas un izdīga klusa cerība par pavasari. Par kapeiku tuvāk, tā teikt. Un te nu, mums nenojaušot, Dievs uzsāka savu plānu.. ;)
Martā jau lūdzu par šo - likās, ka Dievu ir jāizaicina. Gluži, kā bērnībā, jācērt kāju pie grīdas un jākliedz: Es gribu un tagad! Dievs, dod! Mēs taču nezinājām, ka jau ir iedots. :) Apmeklēju ārstu un dabūju nosūtījumu ultrasonogrāfijai, tā teikt - drošs paliek nedrošs, kaut kas jādara lietas labā.
Un aprīļa sākumā, aizbraucot uz Rīgu, mums paziņoja - 7. nedēļas jau! :))
Tā dienas un nedēļas gāja, gluži, kā virpulī - vairs jau to nevar atcerēties. Atnāca ilgi gaidītais pavasaris - ar sauli, putnu dziesmām, visādām jubilejām, smaržojoši ziedošām ābelēm laukos, ar apziņu, ka beidzot viss ir tā savādāk. Arī vasara pagāja ātri, kaut bija ļoti grūti izturēt to +30 grādu karstuma periodu, īpaši jau darbā. Brīvdienās braukāju ar riteni, saprāta robežās "ķēru saulīti" un D vitamīnu. Lutināju sevi, kā nekad agrāk, un jāsaka paldies par lutināšanu arī vīram. :)
Pamazām pienāca rudens - mans mīļākais gada laiks, kad mīlu nodoties nesteidzīgām pārdomām, pastaigām dabā un pašizziņai. Tiku atvaļinājumā jau no augusta un joprojām baudu savu brīvību. Tikai nu jau ir daudz interesantāk - nav vienmēr viegli, tomēr - tā jau ir komunikācija! ;) Sēžam un klausāmies skaistu mūziku, pa reizei darinu rotas, graužu ābolus un visi gatavojamies Lielajam Notikumam.
Tagad ir oktobra beigas. Lielākā daļa krāsaino lapu ir nobirušas un gājputni aizlidojuši. Koki ber lapas sev uz saknēm - solās būt barga ziema. Vēl mazliet ir jāpagaida. Vēl jāpaciešas mums abām ar mazo Pekausīti. :) Drīz būs novembris - laiks, kas daudziem riebjas un uzdzen depresiju. Bet - tikai ne man! Novembris man vienmēr bijis īpašs - ar savu smaržu, sīkajām lietus lāsītēm sejā, miglas vāliem un sarkanajiem rietošās saules stariem vakaros.. Ar maziem svētkiem pie siltas tējas krūzes, ar valsts svētkiem (...), lai ko nu mums katram vispār tie nozīmētu..
Es ceru, ka drīz manā ģimenē būs vēl vieni svētki. Un tad jau es rakstīšu atkal! ;)
